Tautastērpi

Etnogrāfisku un laicīgu tautastērpu meistardarbnīca

Čaklas rokdarbnieces gatavo krāšņus pērlīšu vainagus, rotā kreklus un villaines. Prasmīgas piegriezējas un šuvējas šuj ņieburus, jakas, brunčus un vīru vestes, vīru "svārkus". Audējas auž daudzkrāsainus, košus tautiskos audumus, jostas. Metāla apstrādes meistari gatavo rotas,  ādas apstrādes meistari – jostas un pastalas. Katrs tautastērpa komplekts ir vairāku mākslas meistaru veidots. Gatavojam tērpus gan individuāliem, gan kolektīviem pasūtītājiem, gan pieaugušajiem, gan bērniem. Katrs pasūtījums tiek izskatīts un veidots vienreizīgs. Ietekmējoties no etnogrāfijas materiāliem, ir iespējami arī laicīgāki piedāvājumi.

Tautastērps ir latviešu nacionalitātes simbols

Tautastērpi ir ne tikai skaista svētku rota latviešu tradicionālās kultūras pasākumos, bet arī būtiska tautas tradīciju, kultūras un vizuālās identitātes daļa. Tautastērpi ir attīstījušies vairāku gadsimtu garumā, atspoguļojot vietējo kultūru, tās izmaiņas un citu kultūru ietekmes. Kultūras iezīmes mainījās līdz ar pakāpenisko cilšu saplūšanu, pāraugšanu vienā tautā, līdz pat idejai par vienotu nāciju, kas lika pamatus domai par savu valsti. Tautastērpi, to izgatavošanas metodes, valkāšanas paražas, izmantotie materiāli, krāsas un detaļas vēstī par tautas mentalitāti, vēsturisko pieredzi un reģiona īpatnībām.

Tautastērps ir mūsu kultūras identitāte

Šodien tautastērpi ir vizuāla liecība par tautas vēsturi un mūsu cieņu pret to. Uzvelkot tautastērpu, tiek pausts patriotisms un piederība latviešu tautai. Tas ir skaists elements tradicionālajos folkloras un dažādu svētku pasākumos. Senatnē tas bija ikdienas un godu apģērbs. Atbildīgākie arī šodien izvēlas tautastērpu, kas atbilst konkrēta apvidus tradīcijām, bet bieži tērpa komplektācija tiek brīvi pakļauta vizuālām vajadzībām, kad tas paredzēts skatuvei, piemēram, tautasdeju koncertos. Toties senatnē tradīcijas vienmēr tika ievērotas. Tērps bija zīme, kas ne tikai norādīja uz piederību vietai, bet arī statusu, bagātību, vecumu un lomu ģimenē.

Goda tautastērpu rekonstrukcija

Tie skaistie, greznie tautastērpi, ko šodien saprotam ar jēdzienu “tautastērps”, senāk bija godu tērpi, ko vilka svētku reizēs – kāzās, krustībās un citos īpašos gadījumos. Ikdienas darba apģērbs bija vienkāršāks, mazāk izrotāts un piezemētās krāsās vai nekrāsots. Arī arheoloģiskie tautastērpi ir rekonstruēti, visticamāk, pēc godu drēbju parauga. Rekonstrukcijas veidotas pēc apbedījumu vietās atrastiem fragmentiem. Līdzās atrastās rotaslietas un citi priekšmeti, kas senatnē likti pie aizgājēja, to apglabājot, liecina par to, ka cilvēks ticis apbedīts, grezni tērpts.

Vai zini, kā tautastērpiem krāsoja audumu?

Laika gaitā tautastērpi mainījās krāsās un materiālos. Sākotnēji audumi tika krāsoti maz un ar vietējās izcelsmes dabas izejvielām. Auda pašu audzēto linu un no aitām iegūtas vilnas audumus. Linu balināja, ja vēlējās gaišāku krāsu par dabiski pelēko. Senatnē vilnu krāsoja visbiežāk tumši zilu. Lielāka krāsu daudzveidība parādījās vēlāk. Attīstoties tirdzniecības ceļiem, radās pieeja citu zemju krāsvielām, tika ievests zīds un kokvilna. Attīstoties rūpniecībai, paplašinājās iespējas iegūt dažāda biezuma, faktūras un krāsas audumus.

Tautastērpu darināšanas paņēmieni laika gaitā

Mainījās arī apģērba darināšanas paņēmieni, piegriezumi. Tautastērpi tika papildināti ar jauniem apģērba gabaliem un to detaļām. Transformējās, piemēram, krekli – no garajiem tunikveida līdz mūsdienās pazīstamajam garumam. Ienākot zīdam, sāka nēsāt zīda lakatiņus. Rodoties jaunām drēbēm, iepriekšējās pazuda vai mainīja savu pamatfunkciju. Villaines, piemēram, no sildoša apģērba gabala, pārtapa par greznojošo, kad sievietes sāka valkāt jakas.

Tautas tērpi dažādiem svētkiem