Tautas tērps tradīciju kopšanai un saglabāšanai

Tautas tērps ir mūsu identitātes daļa un to velk gan dejotāji, gan koristi, gan dažādu tradicionālu pasākumu apmeklētāji. Bet no kā tad īsti sastāv tradicionāls tautas tērps?

Tautas tērpa komplekts un tā izgatavošanas mērķis mūsdienās ir piedāvāt tautas deju dejotājiem, folkloras kopu muzikantiem, koristiem, etnogrāfisko pasākumu dalībniekiem iespēju tērpties mūsu senču paražu iedvesmotos tērpos, kas ir valkājami dažādos pasākumos, svētkos un citos īpašajos notikumos. Tautas tērps ir mūsu tautas identitātes daļa, mūsu bagātība un lepnums, tāpēc latviešu tautas tērpu izgatavošana ir sava veida veltījums nacionālo tradīciju kopšanai un saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

No kā tad īsti sastāv tradicionāls tautas tērpa komplekts?

Tradicionālā tautas tērpa pamatā ir krekls, kas vienlaikus kalpoja gan kā miesas apģērbs (veļa), gan kā virsējais apģērbs. Sievietēm krekli pildīja krekla un apakšsvārku funkciju, jo tie parasti esot bijuši gari – līdz pat puslielam. Protams, tautas tērpa komplekts ietver dažāda veida virsējo apģērbu, piemēram, sievietēm: brunčus, jakas, ņieburus, villaines. Savukārt vīriešiem tās ir bikses, vestes, īsie, pusgarie vai garie svārki.

Tradicionālais tautas tērpa komplekts nav iedomājams bez galvassegām. Meitenēm no pusaudzes gadiem līdz precībām galvā bijis vainags, bet precētām sievietēm – aube vai galvas auts. Savukārt vīriešu galvassega bija cepure, kuras valkāšana gan nav bijusi stingri noteikta. Kājās āva adītas vilnas vai diegu zeķes un melnas kurpes uz zema papēža vai zābakus. Vienkāršie kalpi veicot ikdienas darbus āva kājās pastalas. Kurpes un zābaki bija izejamie - svētku apavi. Protams, tautas tērpa komplekts nav iedomājams arī bez saktām. Krekla aizdarei tika lietotas vienas vai vairākas mazās saktiņas, taču villainei – lielās saktas. Lai saturētu un arī rotātu tērpu, tika izmantotas austās jostas.

Latviešu tautas tērps – daudzveidīgs svētku drānu ansamblis


Tā kā latviešu tautas tērpus iedala daudzos lokālajos tērpu variantos, kas tiek apvienoti atbilstoši piecu etnogrāfisko novadu – Vidzemes, Latgales, Augšzemes, Zemgales un Kurzemes novadu tērpos – tad tērpu sastāvdaļas vai arī tehnikas, kādās tika izpildīti apģērbi, varēja atšķirties. Piemēram, dažos novados balto villaiņu vietā izmantoja lielus, rūtotus lakatus. Ziemeļkurzemē lībiešu ietekmē pie tautas tērpa sēja lielu, smalka auduma priekšautu. Dažās vietās ņieburus un jakas nevalkāja vispār, citās – vienlaikus izmantoja abus. Tautas tērpi laika gaitā mainījās, un tie tika papildināti ar jaunām iezīmēm.
Mūsu nācija var lepoties ar senām tradīcijām, kas padara mūs unikālus, un tautas tērpa komplekts ir viena no šīm skaistajām tradīcijām, kas uztur “dzīvu” mūsu tautas kultūras pagātni.