Latviešu tautas tērpi

Apģērbs - senču mantojums un tradīcijas

Pateicoties mūsu nācijas mīlestībai pret senču mantojumu, Dziesmu un deju svētku tradīcijai, plašajai tautasdeju, koru un folkloras kopu kustībai, latviešu tautas tērpi un to tradīcijas tiek saglabātas, koptas un attīstītas vēl mūsdienās. Varam lepoties ar tradicionālās lietišķās mākslas meistariem, kuri spēj radīt autentiskus tērpus atbilstoši senām tradīcijām un ne tikai darina tos pārdošanai, bet labprāt dalās zināšanās un nodod tās tālāk, lai saglabātu nākamajām paaudzēm.

Arheoloģiskie un etnogrāfiskie tautastērpi

Latviešu tautas tērpi tiek iedalīti arheoloģiskajos un etnogrāfiskajos. Arheoloģiskie ir tie, kurus mūsu senči valkājuši laikā no 7. līdz 13. gadsimtam. Tā laika tērpu rekonstrukcijas veidotas pēc apbedījumos atrastajiem apģērbu fragmentiem. Zināms, ka drēbes nebija spilgtas, bieži izmantota tumši zilā krāsa un audumos, īpaši villainēs, ieausti bronzas elementi. Sieviešu un vīriešu apģērbu saspraušanai lietotas bronzas saktas.

Tie latviešu tautas tērpi, kas veidojušies 18. un 19. gadsimtā, tiek saukti par etnogrāfiskajiem. Iesākumā tie bija zemkopju, amatnieku un citu vienkāršo ļaužu darba un godu drānas, vēlāk – arī pilsētnieku. Atkarībā no reģionālās piederības, tajos vērojamas dažādas atšķirības. Tāpēc latviešu tautas tērpi tiek iedalīti ne tikai pēc rašanās laika posma, bet arī pēc piederības vēsturiskajiem novadiem – Vidzemei, Kurzemei, Zemgalei, Sēlijai un Latgalei. Dažādu novadu tērpus var atšķirt pēc to darināšanas paņēmieniem, izmantotajiem rakstiem, krāsu izvēles un valkāšanas paražām. Atšķirības īpaši izpaužas sieviešu apģērbā, villainēs, dūraiņos, zeķēs un jostās.

Tautastērpa izgatavošanā izmantotie materiāli un tā valkāšanas nianses

Apģērbus darināja no pašaustiem lina un vilnas audumiem. Apavi un cepures tapa no mājas vai savvaļas dzīvnieku kažokādas un ādas. Krāsas diegu un dziju krāsošanai ieguva no dabas materiāliem. Lielāka krāsu bagātība apģērbā vērojama tirdzniecības ceļu un bagātāko pilsētu apvidos, kur varēja iegādāties no citām zemēm ievestās krāsas. Biežāk izmantotās bija zilā, sarkanā, dzeltenā un zaļā. 19. gadsimta vidus rūpniecības attīstība ienesa jaunas krāsu iespējas. Tērpus greznoja ar pērlītēm un izšuvumiem. Rotas gatavoja no bronzas, sudraba un pat zelta. Piejūras teritorijās izmantoja dzintaru.

Latviešu tautas tērpi nebija un aizvien nav nēsājami pavirši. Ir dažādi priekšraksti, kā tie pareizi valkājami. Atšķirīgos reģionos valkāšanas nianses var atšķirties. Apģērbu detaļu un rotājumu nēsāšanas noteikumus veido gan praktiskas vajadzības, piemēram, saktas tiek izmantotas apģērba saspraušanai, gan statusa un bagātības demonstrēšana. Bagātākām tautumeitām būs vairāk rotu, tiks apliktas vairākas villaines. Tautudēli dižosies ar raibiem dūraiņiem arī vasarā, tos aizspraužot aiz jostas. Tās nav tikai godu paražas, bet arī sabiedriskā statusa norādes, kā vainagi jaunām meitām un aubes precētām sievām.

Vairāk par tautas tērpiem